Un kleita un kurpes kļuva par mazu
599 skatījumi
Tu varēsi dzīvot vēlāk, tā es šobrīd dzirdu frāzi: "kleitu un kurpes vilksi tikai uz svētkiem".
Tieši tā dzirdu to, ar pieaugušā cilvēka domāšanu. Kā bērns, to dzirdēju ar cerību, ka tikai svētkos varēšu būt skaita un sajusties lieliski.
Kad biju maza, man patika pucēties, bet tādu iespēju nebija. Mēs nebijām turīga ģimene, agri zaudēju tēti un mammucis bija vienīgā ģimenes apgādniece.
Mums bija viss, kas vien varēja būt labākais, ko varēja sagādāt mammmucis saviem bērniem. Mums bija mammas rūpes un mīlestība, bet tam visam bija arī medaļas otra puse.... gaidīšana, cerība un labākiem laikiem un to brīdi, kad varēs sākt dzīvot.
Būs super, kad pabeigsi skolu, būs super, kad pienāks tas vai cits laiks, bet tagad ...... Visu laiku nācās dzīvot nākotnē. Un tas mani ir ļoti ietemējis un to izjūtu, kā STOP arī šodienā.
Man ir stāsts par skaistu kleitu un brīnišķīgām kurpītēm. Mans stāsts.
Mamma bija noprikusi skaistu kleitu, kuru vēl tagad atceros un arī skaistas kurpes.
Tas viss bija domāts svētkiem, kuri kādreiz būs. Atceros, kā es ļoti bieži gāju pie skapja un atverot durvis, skatījos uz šo svētku tērpu, pieliku sev kleitu klāt un vēroju sevi spogulī. Izsapņojos, ka man tā ir uzvilkta un kā es izskatos un jūtos. Es dzīvoju nākotnes sajūtās, bet nebaudīju šīs sajūtas tajā mirklī.
Ja tā padomāju, tad tā es arī esmu dzīvojusi lielāko daļu savas apzinātās, pieaugušā cilvēka dzīves. Un tikai tagad, kad jau vairāk, kā 10 gadi strādāju ar sevi, izjūtu sevi, izprotu sevi, saprotu, ka tas mani ir ļoti ietekmējis.
Atliktās dzīves sindroms...
Šodienā es ļoti izjūtu, ka vairs nespēju uztvert neko, kas saistīts ar to, kas būs nākotnē, mani kaitina (izmantošu šo vārdu KAITINA, bet bija arī citi varianti), ja cilvēki daudz runā par nākotni, bet nefokusējās uz šo brīdi. Uz brīdi "šeit un tagad".
Jautāsi, kāpēc kaitina? Tieši tāpēc, ka es izaugu un man tā īsti arī nebija iespējas uzvilkt savu skaito kleitu un kurpes, jo tās palika par mazu. Es nesagaidīju to solīto skaito, izsapņoto nākotni, kad būtu uzvilkusi kleitu un kurpes un baudījusi šos prieka un skaistuma mirkļus.
Es izaugu! Solītā nākotne tā arī nepienāca!
Iespējams, ka arī Tev ir šāds vai līdzīgs stāsts par dzīvošanu Nākotnes gaidās un tādejādi saprotot, ka dzīve paiet un Tu to neesi baudījusi, bet bijusi gaidītājas lomā. Iespējams, ka šajā lomā esi joprojām ..... arī savās pieaugušā cilvēka attiecībās. Principā visu laiku esi vai esi bijusi uz PAUZES.....
Un tad es jūtu to klikšķi - es vairs tā turpināt nevēlos. PAUZEI ir jābeizas! PAUZE nav priekš manis. Vēlos dzīvot ar pilnu krūti un baudīt visu "šeit un tagad" un to sāku darīt ....... BAUDĪT!
Baudīt nozīmē -RĪKOTIES!
Rīkoties apzināti un izjusti un sajust prieka, gandarījuma, harmonijas un labsajūtas mirkļus. Un tas ir tāds atvieglojums....
Darīt, to, kas patīk un negaidīt kad kāds to atļaus. Darīt, jo tā vēlos un nejusties vainīgai, bet justies pacilātai.
Stāstot šo stāstu un savu pieredzi, man birst asaras un ir sajūta, ka sūdzos par savu mammuci un to, kā viņa rīkojās, bet nē, mammucis nebija vainīgs.
Arī viņai bija bērnība un arī viņai bija savi sapņi un vēlmes un tās arī tika bremzētas, jo bija tie vai citi apstākļi.......un tā, nemanot, šī PAUZES programma strādāja arī tālāk un kļuva par manu programmu, kuru izdzīvoju bērnībā un vēl apzinātā vecumā.
Bet, kā jau teicu, notiek tas klikšķis un viss mainās. Un tas ietekmē arī attiecības ar apkārtējiem. Es izvairos no cilvēkiem, kuri dzīvo nākotnē vai pagātnē un neatrodas tagadnē. Patiešām izvairos, jo caur to nevaru baudīt dzīvi. Tā ir nemitīga PAUZE, GAIDAS un man tas neder un vairs nekad nederēs.
Es esmu šeit un tagad un te arī dzīvoju savu dzīvi - TAGAD!
Vai tava kleita un kurpes Tev vēl der? Atver skapi un sāc baudīt dzīvi jau tagad, neko negaidot!
