Nebaidies sākt un sasniegt mērķi
755 skatījumi
Skat, jau pagājis tas brīdis, kad baidījos. Esmu to paveikusi. 18.05.2024. Ir noskrieta DPD Jūdze 1609 m (00:12:50), Rimi Rīga Maratonā.
Tagad jau liekas, ka tas bija tāds sīkums vien, bet ja pašķetina atpakaļ visas sajūtas un ieguldīto darbu, tad tas nav nekāds sīkums.
Kopš brīža, kad pieteicos Rimi Rīga Maratona sacensībām, tās ir bijušas sacensības tikai pašai ar sevi.
Tā ir bijusi apņemšanās, nemainīgi lēmumi, bailes, nedrošība, gandrīz padošanās, prieka un gandarījuma asaras par katru vairāk noskrieto metru.
Katra treniņa diena bija jauns izaicinājums man pašai. Tas bija izaicinājums arī veģetatīvai distonijai un trauksmei. Maniem sabiedrotajiem manā ikdienā.
Gandrīz katrs tremiņš sākās ar to, ka ķermenis deva fiziskus signālus un skaļi deklarēja: Līga, tev nevajag iet skriet, būs slikti, tu nevarēsi, tev neizdosies".
Un katru reizi es cēlos un gāju par spīti šīm sajūtām un iekšējai balsij. Katru reizi pārvarēju to, strīdējos ar to, arī ignorēju un vienkārši darīju.
Manas sajūtas startā? Bailes, pārliecība par saviem spēkiem un varēšanu mijās ar nepārliecinātību, tirpa viss ķermenis, fiziska nestabilitāte, trauksme, pat brīžiem vēlme padoties, plus saules karstums, ķermenis dzīvo savu dzīvi, prāts savu. Jautājums sev, vai man to vajag? Tajā pat laikā vēlme sev apliecināt, ka varu un man izdosies. Īsta cīņa....
Atskatoties uz to, pašai pilnīgi neticas, ka man izdevās pārvarēt to visu un skriet sacensībās.
Turot rokā medaļu, nevaru vēl noticēt, ka tas izdevās.
Bet tas ir apliecinājums tam, ka smags un mērķtiecīgs darbs atmaksājas un ar uzviju. Kā arī saprotu, kas tas ir tikai pats, pats sākums. Tas ir pirmais solis uz lielāku mērķi tieši skriešanā.
Esmu sajutusi mazās uzvaras "garšu" un šovasar piedalīšos vēl divos Jūdžu skrējienos - Jelgavas pusnakts pusmataronā un Liepājas Mūzikas pusmataronā.
Kā arī turpināšu iesākto un uzlieku sev jaunu, nākamo mērķi - 5km Rimi Riga Maratonā 2025. gadā. Līdz tam vēl ir gana daudz laika, vesels gads. Ticu, ka man izdosies šī sacensība pašai ar sevi un, ka varēšu ar to lepoties arī nākotnē.
Līdztekus tam visam es nūjoju, braucu ar riteni, eju taku un kalnu pārgājienus un tādejādi gūstu gan gandarījumu, gan labsajūtu un sakārtoju domas.
Un protams, ka es to nebūtu paveikusi bez sava brāļa morāla atbalsta, par ko viņam liels paldies! Brālis skrien maratonu 42 km.
Kādam manas pieredzes stāsts liekas patiešām sīkums un liekas smieklīgi, bet tās ir reālas sajūtas, emocijas, ar kurām jātiek galā, jāizanalizē un jāsakārto. Katrs pat mēs sev esam konkurents.
Kādi ir Tavi mazie mērķīši? Dari, tici un Tev izdosies!
Citēju kādu ārvalstu skrējēju: skriešana ir terapijas lētākā versija un tas tā patiešām ir.
